Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas simfoniskais orķestris aicina uz koncertsezonas atklāšanas koncertiem
“Apgaismības laikmeta iedvesmotie”.
Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas simfoniskais orķestris aicina Valsts svētku nedēļu pavadīt, baudot Jozefa Haidna, Volfganga Amadeja Mocarta un Franca Šūberta kompozīcijas divos JMRMV simfoniskā orķestra koncertos - 15. novembrī plkst. 17.00 Babītes Mūzikas skolā un 17. novembrī plkst. 18.00 Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes baznīcā.
Jaunajā mācību gadā par Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas simfoniskā orķestra diriģentu kļuva Vilhelms Vācietis, kas ir nācis klajā ar koncertprogrammu veltītu trim austriešu dižgariem: Jozefam Haidnam, Volfgangam Amadejam Mocartam un Francim Šūbertam. Koncerta programmā iekļauta viena no J. Haidna slavenākajām “Londonas” simfonijām – “Simfonija ar timpānu tremolo” ar 103. kārtas numuru, V. A. Mocarta gaišais flautas opuss Andante Domažorā, kā arī F. Šūberta 8. simfonija, kas pasaulē pazīstama arī ar nosaukumu “Nepabeigtā”.
Vēl agri pirms Jozefs Haidns bija kļuvis par vispazīstamāko mūziķi Eiropā, devās koncertceļojumos uz Londonu un saņēma vairāk kompozīciju pasūtījumus, kā iespēja izpildīt. Mūža lielāko daļu meistars kalpoja ungāru grāfa Ešterhāzī ģimenes dienestā, pildot galma kapelmeistara darba pienākumus un ļaujoties nemitīgam fantāzijas un humora pilnam lidojumam darbā ar sev piešķirto galma simfonisko orķestri. Kad pēc grāfa Nikolausa Ešterhāzī nāves pie varas nāca viņa dēls Antons Ešterhāzī, lieliskajiem darba apstākļiem pienāca gals. Šajā brīdī pie komponista vērsās Johans Pīters Salomons, piedāvājot rīkot koncertus Anglijā. Par Mocarta iebildumiem, ka Haidns neprot ne vārda angļu valodā, meistars esot tikai pasmējies: “Manu valodu sapratīs visa pasaule!” Un viņam bija taisnība.
Mibemolmažora simfonija ar kataloga numuru Hob. I:103 ir pēc kārtas vienpadsmitā, ko Haidns komponējis Londonai (1795). Tās apakšvirsraksts ir “Simfonija ar timpānu tremolo” un tās pirmatskaņojuma laikā 1795. gada 2. martā Londonas Karaļa teātrī Haidns pats izpildīja simfonijā iekļauto klavieru partiju. Simfonijai ir četras daļas: pēc timpānu tremolo ievada seko padrūms basu motīvs, kam tēlaini ir piedēvēts Dieva dusmu simbols, taču tumšā noskaņa drīz tiek kliedēta ar dzīvespriecīgo sonātes formas 1. daļu Allegro con spirito. Atbilstoši klasicisma laikmeta tradīcijai simfonijas cikla 2. daļa ir lēna - Andante più tosto allegretto, 3. daļa – Menuetto un noslēdzošā fināla 4. daļa Allegro con spirito.
Spožums un posts – tā franču romānu rakstnieks un dramaturgs Onorē de Balzaks teicis par Volfgangu Amadeju Mocartu. Pasaulē iemīļotais un pazīstamais komponists izceļas ne tikai ar savu talantu un spējis izpausties visdažādākajos mūzikas žanros, bet arī suģestējošās personības spēku. Klausoties viņa mūziku ir sajūta, ka to sacerējis absolūti laimīgs cilvēks, kurš katrā no saviem darbiem centies izgaismot kādu dvēseli uzmundrinošu prieka sajūtu. Ja arī Mocarta mūzikā parādās noslēpumaini tumšas noskaņas, skaņdarba nobeigumā tās vienmēr izlīdzinās. Iespējams, tieši tādēļ mēs tik labprāt klausāmies Mocarta mūziku, kas atšķirībā no vārdiem, spēj izstāstīt tik daudzus dzīvi apliecinošus stāstus, kas saprotami ir ikvienam klausītājam jau divus ar pusi gadsimtus.
1778. gadā turīgs nīderlandiešu flautists, mūzikas amatieris Ferdinands de Žans par 200 guldeņiem Mocartam pasūtīja četrus flautas kvartetus un trīs solo koncertus. Mocarts uzrakstīja trīs kvartetus un divus koncertus, saņemot vien 96 guldeņus. Laikā, kad bija tapusi skaistā Domažora Andante flautai un orķestrim (K. 315/285e) klīda runas par to, ka šī ir lēnā daļa no iecerētā un tā arī neuzrakstīta 3. flautas koncerta. Mūsdienu atskaņotājmākslas tradīcijā ir iesakņojusies Mocarta Andantes saīsinātā redakcija, jo pirmā Andantes oriģinālversija de Žanam esot šķitusi par garu. Lai vai kādi būtu vēstures un cilvēku attiecību līkloči, meistardarbā ir joprojām dzirdams flautas tembram raksturīgais īpašais sudrabainais tembrs, kas iezaigojas visdažādāko muzikālo noskaņu paušanā.
Austriešu agrīnais romantiķis Francis Šūberts mūsu iztēlē rādās kā viena no no Vīnes salonvakaru galvenajām apbrīnas personībām. Lai gan lielākā daļa komponista darbu viņa dzīves laikā jau bija zināmi, pirmais lielākais slavas vilnis uzjundīja vien desmit gadus pēc Šūberta nāves, kad Roberts Šūmanis atklāja viņa 9. simfoniju Domažorā. F. Šūberts piedzima Vīnes skolotāja ģimenē un pirmo izglītību ieguva pilsētas konviktā, kas sagatavoja topošos baznīcas mūziķus. Šeit viens no viņa galvenajiem skolotājiem bija itālis Antonio Saljeri un līdz ar to Šūberta muzikālās daiļrades pamatu pamatos tika ielikta klasicisma laikmeta mūzikas izglītības standarti.
Siminora simfonija ar 8. kārtas numuru (D. 759) tiek dēvēta par Nepabeigto simfoniju tās uz pusi īsāka satura dēļ. Lai gan Šūberts pēc šīs simfonijas divu daļu sacerēšanas nodzīvoja vēl sešus gadus, viņš tā arī neizvērsa simfonisko ciklu tradicionālo četru daļu apjomā. Vēsturiski Nepabeigtā simfonija tiek uzskatīta par tiltu klasicisma pārejai uz romantismu, jo simfonijas kodu veido lirisms un klasiskās sonātes formas dramatiska struktūra. Simfonijai ir divas pabeigtas daļas: Allegro moderato un Andante con moto.
Ieeja brīva.
Papildus informācija:
Liene Denisjuka-Straupe
JMRMV SO sabiedriskās attiecības
29445893; lieneden@gmail.com