Operdziedātājas Vida Miknevičiute meistarklases vokālajā mūzikā

Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā trīs intensīvu un piesātinātu dienu garumā norisinājās izcilās operdziedātājas Vida Miknevičiute meistarklases vokālajā mūzikā. Operdziedātājas radošais CV ir spožs un šķiet teju neatkārtojams – Hamburgas Valsts operas Starptautiskajā operas studijā dziedājusi lomas Hebe un Phani (Les Indes Galantes), Pamina un Papagena (Burvju flauta), Zerlina (Dons Džovanni), Adina (L'elisir d'amore), Sandmens un Gretels (Hänsel und Gretel), Micaëla (Karmena), Velgunde un Freija (Rheingold), kā arī Helmvige (Walküre). Maincas Valsts teātra ansamblī izpildījusi tādas lomas kā lomas Eletra (Idomenejs), Eva (Eva), Lidija Ivanovna (Fatinica), Natālija Oranienas princese (Homburgas princis), Tatjana (Jevgeņijs Oņegins), Fiordiligi (Cosi fan tutte), Margerita (Mefistofele), Violeta Valērija (La Traviata), Evas lomā (Die Meistersinger von Nürnberg) un Margarete (Fausts), Blanša (Dialogues des Carmélites) u.c. Strādājusi ar tādiem pasaulē pazīstamiem diriģentiem un režisoriem kā Simone Young, Daniel Barenboim, Adam Fišers, Valērijs Gergijevs, Aleksandrs Džoels, Eun Sun Kim, Peter Schneider, Kent Nagano, Richard Mills, F.Welser-Möst, Gintaras Rinkevicius un Hermann Beumers, kā arī Lorenco Fioroni, Katharina Thalbach, Cameron Menzies, Calixto Bieito, Johannes Schütz, Tilman Knabe, Harijs Kupfers, Christof Nel, Tom Ryser un Vera Nemirova. 

Patiesā priekā un gandarījumā uzņēmām izcilo mākslinieci JMRMV telpās, kurās māksliniece trīs dienas intensīvi strādāja ar JMRMV Vokālās mūzikas nodaļas audzēkņiem, izkopjot ne vien vokālo dziedāšanu, bet arī skatuvisko tēlu un atbrīvotību, kas ir vitāli nepieciešama laba vokālā snieguma sasniegšanā. Kā raksta mūsu 2. kursa Vokālās mūzikas audzēkne Marta Elīza Rudzīte: “Šīs vokālās meistarklases bija ļoti iedvesmojošas un interesantas, kas padarīja mācību ikdienu krāšņāku. No operdziedātājas iemācījos vairākus jaunus vokālos paņēmienus, kā arī pārliecinājos, ka dziedāšanā galvenais, lai balss skanētu, ir ķermeņa brīvība un pašpārliecinātība par to, ko daru.”

Māksliniece pēc burvīga meistarklašu noslēguma koncerta piekrita uz īsu sarunu ar Vokālās mūzikas nodaļas pedagogu Kalvi Kalniņu:

Kalvis: Vida, pirmkārt, mēs esam ļoti priecīgi, ka esi šeit, ar mums. Pēc Jūsu izcilā šīs vasaras dziedājumā lomā “Zigfrīds”, kas nominēta Latvijas mūzikas gada balvai, Jūs esat atfriezusies Latvijā. Kā ir atgriezties atpakaļ?

Vida: Tas ir kā atgriezties mājās! Vienmēr priecājos atgriezties Latvijā, Rīgā, kas man ir ļoti dziļi sirdī. Te ir lieliski cilvēki, lieliski draugi, kurus es ļoti mīlu, un ar kuriem mēs daudz ko kopā esam sasnieguši. Laikam pat šobrīd sanāk, ka Rīgā esmu vairāk kā Lietuvā un tā man tiešām ir kā atgriešanās pie savas ģimenes. Paldies liels par aicinājumu, tas ir brīnišķīgi - būt šeit!

Kalvis: Tagad, kad ir noslēgušās jūsu vadītās meistarklases pie mums, Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolā, ko jūs varat pateikt par mūsu audzēkņiem un varbūt plašāk - par vokālo līmeni, ko esat šo dienu laikā iepazinusi? 

Vida: Jūsu audzēkņi ir fantastiski, jums ir ļoti jauni un talantīgi cilvēki. Un, manuprāt, ļoti svarīgi ir tas, ka jums ir tiešām ļoti, ļoti laba skola, domājot tieši no mācību viedokļa. Tas ir, jums ir ļoti kvalitatīvi skolotāji kolektīvā, un jūs visi esat kā komanda. Jūs darāt vislabāko, kas ir jūsu spēkos un tagad, pēc meistarklašu vadības, es saprotu, ko nozīmē strādāt ar jauniem cilvēkiem. Tas nemaz nav tik vienkārši! Ir jāatrod veids, kā kļūt personīgam intensīvā darbā un tas ir tik individuāli! Ir jāatrod individuālas pieejas, jo, kas darbosies vienam, nedarbosies citiem. Un tas ir patiesi liels un sarežģīts darbs. Bet man vislabāk šķiet, ka es redzu ne vien augstu līmeni, bet es arī redzu, ka viņiem ir milzu interese par to, ko viņi dara. Jums ir ļoti labi audzēkņi ar pareizo motivāciju un tas ir lielisks materiāls ar kuru strādāt, jums vienkārši ir jāspēj tas viss izmantot, lai viņiem izdotos sasniegt ko vairāk.

Kalvis: Paldies, tālāk es gribētu parunāt par noslēguma koncertu. Mums, skolotājiem, kuri paši arī dzied, lielākajā daļā gadījumu ir tā, ka mēs skatāmies uz saviem audzēkņiem un izjūtam, ka daudz vieglāk būtu pašiem kāpt uz skatuves un uzstāties, nevis uztraukties par audzēkņiem. Vai jūs pēc trim intensīvām meistraklašu pasniegšanas dienām izjutāt to pašu?

Vida: Absolūti, absolūti. Un tā sajūta ir, ka man vajadzētu iet un viņiem palīdzēt. Ne nu gluži kāpt uz skatuves, bet varbūt kaut ko palīdzēt, parādot. Bet nē, nē, ir jākontrolē sevi. Tas patiesībā ir ļoti, ļoti sarežģīti.

Kalvis: Tas ir pat biedējoši.

Vida: Jā, un tajā pašā laikā tik apbrīnojami. Reizēm arī, dodoties uz operu, lai klausītos kolēģus, esmu pamanījusi, ka ir tik grūti. Jo savējos un zināmos klausīties ir savādāk, tu viņus vairs neklausies ar parastām ausīm. Tā vietā Tu dzirdot mēģini izkontrolēt toni un domāt par tehniku un to, ko no dzirdētā aizņemties vai kā palīdzēt. Kā tikko dzirdēji kaut ko izcilu vai tieši otrādi, briesmīgu. Tas tiešām nav viegli. Tu elpo, dzīvo, un jūti līdzi visam, kas notiek uz skatuves. Sajūta ir kā dzīvojot kopā ar tā cilvēka problēmām vai veiksmēm. Tas patiesībā ir pat visai interesanti, kā darbojas cilvēka prāts…

Kalvis: Jā… Labi, kas ir Tavi nākamie mērķi, tuvākie projekti? Protams, kas tāds, ko vari un drīksti stāstīt.

Vida: (smejas) Vēl mirkli esmu brīva. Ko es drīkstu stāstīt, ko tu drīksti dzirdēt? (smejas). Nē, es jau varu pastāstīt. Man ir paredzēta neliela atpūta. Tā gan nav īsta atpūta, tas nozīmē, ka man ir jāgatavojas daudziem nākamajiem projektiem. Tuvākais no tiem ir Berlīne, došos atpakaļ pie Vāgnera “Nībelunga gredzena” cikla, konkrēti “Valkīra”. Tas paredz lielu darbu – pierast, saprast, sadarboties ar jauno diriģentu.

Pēc tam atkal atgriezīšos pie “Valkīras”, bet Bādenbādenes festivālā ar Kirilu Petrenko. 

Būs tāds aizņemts laiks, bet es to izbaudu, pilnībā izbaudu! Nav vairs tik traki kā Covid laikā, kad absolūti viss gluži vienkārši apstājās.

Kalvis: Vai bija smagi? Tieši Covid laiks?

Vida: Tajā laikā dzīvoju Vācijā un bija grūti, ka bija jādzīvo ar citiem noteikumiem. Piemēram, es nevarēju dziedāt mājās, jo man ir kaimiņi. Un tas daudz bremzēja, arī visi teātri bija slēgti. Līdz ar to bija praktiski neiespējami strādāt vienatnē vai tikai mācīties. Bet tieši tāpēc nu esmu ļoti priecīga, ka esam tikuši tālāk un tagad viss atkal ir atvērts. Un jā, tagad es zinu, ka joprojām esmu vajadzīga (smejas).

Kalvis: Protams! Un tev ir tik brīnišķīga balss, un ir tik skaisti, ka esat saglabājusi to mirdzumu savā balsī, skanot tik jauni, tik svaigi, tik unikāli. Un es ļoti novērtēju, ka vismaz šajā vakarā izdevās dzirdēt jūsu priekšnesumu un to, ko spējat. Ļoti ceru, ka arī mūsu jaunieši spēs no tā kaut ko paņemt sev. Pat, ja no meistarklasēm viņi paņems 1% vai 10%, tas tiešām būs daudz viņu turpmākajā izaugsmē.

Vida: Zini, man ir ļoti līdzīga sajūta. Es tiešām izbaudīju ar viņiem strādāt, es jūtu, ka viņi saprata, ko es no viņiem vēlos un es ceru, ka viņi neapstāsies un turpinās darīt vēl, un vēl, un vēl. Bet par manu jauno balsi – tā ir mana dabiskā balss, kuru cenšos saglabāt. Nemēģinu izklausīties lielāka vai svarīgāka. 

Kalvis: Jā, noteikti, un tas ir lieliski! Neatceros, tieši kurš to teica, bet tā galvenā doma bija, ka mums nevajag vēl vienu Brigitu Nilsoni vai vēl vienu Annu Ņetrebko, mums vajag Vidu Miknevičiūti. Mums vajag cilvēku, kas skan kā viņš pats, nevis mēģina mākslīgi piepildīt kāda cita cilvēka tēlu ar savu balsi. 

Vida: Jā! Tieši tā, un man gribas būt sev pašai, nevis veidot kopiju kādam citam. Un to būtu svarīgi atcerēties ikkatram jaunam dziedātājam – ir jādzied ar savu balsi. Nekad nevajag mēģināt kādu kopēt vai būt kādam citam. Protams, var mēģināt, bet kā reiz man teica viens no man tuviem diriģentiem: “Vida, esi unikāla! Jo šeit ir ļoti daudzi soprāni, kuri visi nāk un dzied kā vajadzētu. Un viņi visi izklausās kā roboti, kā mašīnas. Es zinu to tembru, es zinu to skaņu. Bet, ja tu uzkāp uz skatuves, es zinu, ka es dzirdu Vidu Miknevičiūti!” Es, protams, nezinu, kā tieši es izklausos (smejas), bet es gribētu visiem, ikkatram novēlēt dziedāt ar savu balsi un būt tam, kas esat. 

Kalvis: Jā, un pēdējie jautājumi. Par pedagoga lomu - vai tuvā nākotnē redzat sevi kā pedagogu, kas dalītos ar savām apbrīnojamām zināšanām? Vienalga vai tā būtu privāta studija vai mūzikas akadēmija, vai jebkādā citādākā formātā.

Vida: Jā, bet nākotnē. Es to redzu kā iespēju, man tiešām patīk, un man ļoti patīk. Kad studēju Lietuvā, es strādāju ar ļoti, ļoti jauniem cilvēkiem un es to tiešām ļoti izbaudīju. Bet tas ir vienlaikus arī ļoti smags darbs, jo katram audzēknim jāpiemeklē individuāli risinājumi. Brīdī, kad pati vairs nevarēšu dziedāt, es tiešām neredzu iemeslu, kādēļ lai es nepalīdzētu jauniem audzēkņiem atrast viņu ceļu mūzikā. Mums ir daudzi, tiešām daudzi ceļi līdz rezultātam. Līdz ar ko, jā, es redzu sevi kā pedagogu nākotnē.

Kalvis: Jau minēji, ka katram vajadzētu dziedāt ar savu balsi, bet varbūt ir kādi pēdējie vārdi? Varbūt kādi ieteikumi jaunajiem mūziķiem, kā turpināt augt un attīstīties? Kā būt lieliskiem?

Vida: Jāstrādā. Ir jāstrādā, jāstrādā, jāstrādā. (smejas). Būt talantīgam ir jauki, protams, visi grib būt talantīgi. Vienam talanta ir vairāk, otram mazāk. Bet nekad nedrīkst pazaudēt smagu darbu un vēlmi sevi uzlabot, lai kļūtu aizvien labāks, labāks un labāks. Esi patiesi iesaistīts tajā, ko dari. Nekad neesi apmierināts vai svētlaimīgs par paveikto. Esi pats savs kritiķis (bet neklausies citu kritiku) un meklē veidus, kādos sevi uzlabot. Esi pats sev kritiķis, uzklausi kritiku no saviem tuviniekiem, kuriem vari uzticēties, bet neņem vērā nepazīstamu un nezināmu cilvēku kritiku. Ieraksti sevi, izglītojies, cik vien spēji, klausies un analizē. Esi iesaistīts un strādā, strādā, strādā.

Kalvis: Un iemācies itāļu vai vācu valodu (smejas).

Vida: Pavisam noteikti! (smejas) Visas, itin visas valodas ir ļoti nozīmīgas! Ja kāds tev spēj sniegt jebkādas valodas zināšanas, pieņem to! 

Kalvis: Vida, milzīgs tev paldies, ka biji ar mums un sniedzi mums šo iespēju. Bija patiess prieks ar Tevi kopā strādāt!